MĀCĪSIM BĒRNIEM ATZĪT SAVAS KĻŪDAS

Mācīsim bērniem atzīt savas kļūdas.
Savā 11 gadu ilgajā pedagoga praksē, katru gadu sastopos ar situāciju, kad audzēknis atsakās turpināt mācības manā vokālajā studijā. Situācija ir ļoti parasta, taču veids, kā lielākā daļa bērnu to paziņo, man liek satraukties. Visbiežāk audzēknis ar nožēlas pilnām acīm atzīst, ka nevēlas vairs dziedāt, bet pēc vairākiem gadiem viņš raksta vēstuli vai nāk ciemos un paziņo, ka visus šos gadus ir mocījies ar pārmetumiem sev, ka nav mācējis pienācīgi atvadīties. Tādos brīžos sev jautāju, kāpēc tik normāla lieta, kā pulciņa apmeklēšanas pārtraukšana bērnā ir izraisījusi pārdzīvojumus vairāku gadu garumā? Plosījusi viņu un likusi dzīvot ar smagumu sirdī. Ko mēs skolotāji un vecāki varam darīt, lai bērni nenēsātu gadiem ilgi liekus pārdzīvojumus, bet mācētu tos atrisināt uzreiz?
Ar padomu un savu klātbūtni bērniem visvairāk varat palīdzēt tieši jūs vecāki līdz tā saucamajam pusaudžu vecumam. Mūsu studijā tas izpaužas tā, kad bērns ar vecāku atnāk (ar ziediem, konfektēm utt.) un pasaka “paldies” par skološanu un paziņo, ka vairs neturpinās apmeklēt studiju. Visu sakāmo parasti pasaka vecāks un bērnam labākajā gadījumā tiek iedalīts pienākums pateikt tik svarīgo vārdiņu “paldies”. Bet arī tas ir daudz, jo šādi rīkojoties vecāki sniedz savam bērnam atbalstu un labu dzīves paraugstundu.
Taču mana sāpe ir par situāciju, kas rodas pusaudžu vecumā. Kad jaunietis atvadās no savas nodarbes bez vecāku atbalstošā pleca, nodurtām acīm, klusā balss tonī, citreiz, pat knaibot pirkstus, trīcošā balsī, paziņojot, ka vairs neapmeklēs nodarbības. Es, kā skolotāja, redzot šo situāciju gadu no gada, jau paredzu, kas notiks ar šo bērnu, izejot pa manas studijas durvīm. Ka šīs nodurtās acis iesakņosies daudz dziļāk viņa sirdī un traucēs viņam pilnvērtīgi dzīvot tālāk. Traucēs gūt panākumus un būt pārliecinātam citos kolektīvos, komandās vai kur citur, kur viņš turpmāk iesaistīsies.
Manā gadījumā jaunieši (bērni) visbiežāk no studijas aiziet nodurtu galvu, nevis pateicības pilnu sirdi, jo savu lēmumu par aiziešanu izdara visnepiemērotākajā brīdī – pirms atbildīgiem konkursiem, koncertiem utt. Atstājot savu kolektīvu neapskaužamā situācijā, kad ir ieguldīts liels darbs, bet uzstāties nav iespējams, jo priekšnesumam, piemēram, nav vairs solista. Lieku aiz auss, ka runa ir par bērniem nevis profesionāļiem, kuri var ātrā laikā mainīt savas lomas, pārstrukturizēties. 
Pieļauju, ka bērniem ir bail lūgt piedošanu, jo bail no nosodījuma, bet gribas domāt, ka mūsdienās ir arvien vairāk progresīvi domājošu pedagogu, kas spēj novērtēt bērna drosmi atzīt savu kļūdu. Jūtos atbildīga savā darbā, par kādiem pieaugušajiem izaugs šī laika bērni. Nenoliegšu, ka pati esmu kauninājusi audzēkni, ka tas pievīlis mani un kolektīvu utt., tādā veidā vēl pastiprinot bērnā vainas sajūtu. Nevēlos vairs redzēt bērnus aizejam no manas studijas ar smaguma pilnu sirdi. Negribu vairs atvadīties no audzēkņiem, kuriem esmu atdevusi daļiņu savas sirds siltumu, ar rūgtumu un aizvainojumu sirdī. 
Lai tā nenotiktu, vecāki māciet saviem bērniem divas lielas dzīves gudrības, es uzdrošinos teikt: atzīt, ka viņi ir kļūdījušies un mācēt par kļūdām palūgt piedošanu (pedagogam, biedriem). Turpmāk tas atbrīvos viņus no pārdzīvojumiem vairāku gadu, pat visas dzīves garumā un saglabās šķīstu sirdi.

Līva Bondare 
Vokālās studijas RASA vadītāja

studijarasa@gmail.com

+371 26520807

Rīga / Āraišu iela 34 / TEIKA

Mūsu labākie draugi, kas ražo džemperus bērniem

www.begrandfather.com